Demokrātijas attīstībai jums ir nepieciešama paaudze, kas dzimusi no nevainīgiem. Ņujorkas laikmeta kolēģis Bill Keller teica šo teikumu krieviem, bet it kā tas būtu domāts mums horvātiem. Nevainīgā paaudze, kā runā Keller, ir cilvēki, kas ir pietiekami veci, lai piedzīvotu sevi vairāk nekā pasaule piedāvā, pārāk jauni, lai viņiem nebūtu apzinīga padomju (vai mūsu Dienvidslāvijas) laikmeta konformisma un jauniešu bailes. Nevainīgā paaudze nebaidās no brīvības, neatkarīgi no nedrošības, ko šī brīvība neizbēgami veic.

Bet Horvātija, lai gan 20 ir formāla demokrātija, neļauj saviem bērniem attīstīt nevainību. Keller runā. Horvātijā vārda un demokrātijas brīvību interpretē un īsteno bijušie komunisti. Citiem vārdiem sakot, totalitāristi. Totalitārieši cenšas panākt drošu un vienkāršu pasauli. Savā pasaulē ir tikai viena patiesība, un vienmēr ir tikai viens pareizais ceļš. Dažreiz viņi uzskatīja, ka viņiem nav cita ceļa uz sociālistiem, un šodien viņi uzskata, ka nav cita ceļa, lai savienotos. Viena ekonomiskā apvienība ir nākusi pie mums dievības līmenī. Un dievības neprasa, un tās nav apšaubītas. Tā kā Ziemeļkorejas iedzīvotājiem nav aizdomas, ka saule raudāja, kad mīļais līderis nomira lielas bažas. Komunistu dogmas ir aizstājušas mūsu bijušos biedrus ar Eurodogs un kļuvuši par kungiem.

Un tagad mūsu valdošais kungs, kurš domā, ka tas ir demokrātisks tikai tāpēc, ka partija ir sadalīta vairākās partijās, apliecina horvātiem, ka mēs nonāksim tumsā bez Eiropas Savienības. To pašu Balkānu tumsība, ko viņi jau sen bija "brīnišķīgi un labi novietoti". Paaudzes, kas ir atbrīvotas 50 gados apmaiņā pret totalitāro sabiedrību konformismu, vēlas būt līdzīgas tām. Sapratīsim izvēli kā procesu, kurā ir tikai viens lēmums. Mūsu brīvība viņus biedē. Un šajā bailē viņi paši uzcēla otru zelta monētu. Un viņi lūdz mūs ziedot viņam visu nekritiski. Un viņi meklē brīvību no jauna atlaisties, un visi, kas mums ir aizgājuši, aizmirst vai paņem atpakaļ. Kā upuris zelta mētelim.

Horvātija Eiropas Savienībā nospiež paaudzi, kas nav pieradusi būt par brīvu un nav brīva. Brīvība nav tikai juridiska kategorija. Brīvību māca, dzīvo un tur katru dienu. Neviena konstitūcija vai likumi mums nevar atļauties, ja mēs nevēlamies to pieņemt. Un bez brīvības nav reālas izvēles. Tādēļ nav svarīgi, ko Eiropas Savienība ir kā asociācija. Horvātija nepietiekami auga demokrātijā, lai zinātu savu brīvību izlemt. Horvātijai vēl nav pietiekami daudz vēlētāju, kas ir brīvi un dzimuši nevainīgi. Diemžēl Horvātija vēl nav demokrātiska.

Un tā kā nepilngadīgie nepieļauj laulību, jo viņi nav pietiekami auguši, lai saprastu visas viņu lēmuma sekas, tāpēc demokrātijai nevajadzētu ļaut nepilngadīgajiem atteikties no savas brīvības mazās daļas. Lai gan Horvātijas demokrātija nav kļuvusi par pieaugušo, visiem cilvēkiem, kas ievēro brīvību, būtu jābalso pret viņas laulībām ar citām Eiropas valstīm. Tāpēc, ka šādā laulībā mēs būtu nevienlīdzīgi. Tomēr lielākā daļa Eiropas valstu ir demokrātiski pieaugušie. Eiropas Savienībai tas ir jāaplūko atšķirīgi, par to jārunā savādāk, un nevienam par to nav labāka vai sliktāka. Citās Eiropas valstīs Eiropas Savienība ir trešā pieeja. Katra Eiropas valsts vienojās ar Savienību. Tikai Horvātija lūdza. Ja Horvātija risinās sarunas ar Eiropas Savienību, tā ir viens no mūsu politiķu lielākajiem maldiem. Tātad, kādas bija sarunas, par kurām mēs devāmies, un mēs neko nepieprasām? Ko mēs saņemam no Savienības, izņemot regulāru ieceļošanas atļauju? Un partijas beigās.

Tātad balsojiet pret Horvātijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ļaujiet vecākajam atstāt tikai Horvātiju vismaz līdz dienai, kad Horvātijas nevainīgā paaudze nekļūst pilna laika. Ļauj kļūt par pieaugušajiem vismaz visiem nogalināto Horvātijas kara veterānu bērniem. Ļaujiet Horvātijas liktenim lemt par jauniešiem, kuri ir samaksājuši augstāko cenu par savu brīvību. Mēs nekad neesam jautājuši šiem bērniem, vai viņi ir gatavi maksāt par Horvātijas neatkarību viņu tēvu un mātes dzīvē. Tāpēc mums nevajadzētu atteikties no šīs neatkarības, ja vien mēs neprasīsim jaunāko no viņiem. Mums tik daudz parādā. Horvātijas lēmumam pievienoties Eiropas Savienībai vajadzētu būt mūsu nākotnei, nevis pagātnei.